Pārtikas marķējums šodien prot runāt ļoti pārliecinoši. „Bez cukura”, „bez pievienota cukura”, „dabīgs saldums”, „mazāk cukura” — katrs no šiem apgalvojumiem izklausās līdzīgi, taču nozīmē pavisam atšķirīgas lietas. Tas nav sīkums: cilvēkam, kurš apzināti seko cukura daudzumam uzturā, šī atšķirība var noteikt, vai produkts viņam vispār der.
Lai saprastu šīs atšķirības, nav vajadzīga pārtikas ķīmiķa izglītība: pietiek zināt dažus pārtikas marķējuma pamatprincipus. Tos zinot, iepirkšanās kļūst ievērojami vienkāršāka.
Ko nozīmē „bez cukura”
Apgalvojuma „bez cukura” nozīme Eiropas Savienībā ir reglamentēta: produktu tā drīkst marķēt tikai tad, ja 100 gramos vai 100 mililitros produkta ir ne vairāk kā 0,5 grami cukura. Tas ir ļoti mazs daudzums un būtībā nozīmē, ka produktā gandrīz nav ne dabiskā, ne pievienotā cukura.
Taču te slēpjas pirmais pārpratums: „bez cukura” nenozīmē „bez salduma”. Daudzi šādi produkti ir saldināti ar mākslīgiem saldinātājiem — sukralozi, acesulfāmu K, aspartāmu vai citiem. Tie piešķir saldu garšu, taču tehniski nav cukurs, tādēļ marķējums joprojām ir pareizs. Vai tas ir labāk nekā parasts cukurs, ir atsevišķs jautājums, kuru speciālisti joprojām apspriež. Taču pircējs, kurš gaidījis nesaldu produktu, pagaršojot var būt pārsteigts.
Ko nozīmē „bez pievienota cukura”
„Bez pievienota cukura” ir cita kategorija. Šis apgalvojums nozīmē, ka ražošanā nav pievienots nekāds papildu cukurs vai citi saldinātāji — ne baltais cukurs, ne medus, ne agaves sīrups, ne koncentrēta augļu sula, kas ES tiesību aktos arī tiek uzskatīta par pievienotu cukuru.
Taču tas nenozīmē, ka produktā cukura nav vispār. Ja tas gatavots no datelēm, rozīnēm, banāniem vai citām dabiski saldām sastāvdaļām, cukura var būt diezgan daudz, taču viss cukurs nāk no pašām sastāvdaļām, nevis ir pievienots papildus. Tādēļ cilvēkam, kurš veselības apsvērumu dēļ izvairās no cukura, marķējums „bez pievienota cukura” jālasa piesardzīgi: cukura daudzums uzturvērtības tabulā pateiks vairāk nekā jebkurš apgalvojums iepakojuma priekšpusē.
Kur visvieglāk sajaukt
Enerģijas batoniņi, augļu uzkodas un dabīgi saldumi ir kategorija, kurā pārpratumi rodas visbiežāk. Produkts no žāvētām datelēm, aprikozēm un vīģēm var saturēt 40–50 gramu cukura uz 100 gramiem, taču uz iepakojuma droši būs rakstīts „bez pievienota cukura”, un tie nebūs meli. Cukurs patiešām nav pievienots. Tas vienkārši jau bija šajos augļos.
Tā nav krāpšana — tā darbojas marķēšanas noteikumi. Taču, izprotot šo loģiku, ir vieglāk atšķirt produktus, kuros patiešām ir maz cukura, no tiem, kas tikai izskatās veselīgāki, nekā patiesībā ir. Noteikums ir vienkāršs: apgalvojumi iepakojuma priekšpusē ir mārketinga daļa. Patiesā informācija ir tabulā uz sāna vai apakšas.
Kā lasīt uzturvērtības tabulu
Uzturvērtības tabulā cukurs norādīts ailē „tostarp cukuri” zem kopējā ogļhidrātu daudzuma. Šis skaitlis ietver gan dabisko, gan pievienoto cukuru; tabula neļauj tos atšķirt. Tādēļ vienīgais veids, kā saprast, vai cukurs nāk no dabiskām sastāvdaļām vai pievienots papildus, ir izlasīt sastāvdaļu sarakstu. Ja tajā redzams cukurs, glikozes sīrups, fruktoze, maltodekstrīns vai līdzīgi nosaukumi, tas ir pievienots cukurs neatkarīgi no tā, ko apgalvo iepakojuma priekšpuse.
Sastāvdaļu saraksts vienmēr veidots dilstošā daudzuma secībā. Tātad ja cukurs ir starp pirmajām trim sastāvdaļām, produktā tā patiešām ir daudz. Ja sarakstā tā nav vispār vai tas ir tālu beigās, situācija ir citāda.
Dabīgs saldums: kad tas tiešām ir dabīgs
Dabīgs saldums no augļiem, ogām vai datelēm nav tas pats, kas rafinēts cukurs, lai gan ķīmiski abi sastāv no fruktozes un glikozes. Atšķirība ir kontekstā. Žāvētā auglī kopā ar cukuru ir šķiedrvielas, vitamīni un minerālvielas, kas palēnina tā uzsūkšanos un sniedz papildu uzturvērtību. Rafinētā cukurā tā nav — tikai tīras kalorijas.
Tādēļ produktiem, kuru saldums nāk no dabīgiem augļiem un ogām bez papildu saldinātājiem, patiešām ir citāda kvalitāte nekā tiem, kuros cukurs ir pievienots. Taču tas nenozīmē, ka tos var ēst neierobežoti, īpaši tad, ja dabiskā cukura avoti ir ļoti koncentrēti, piemēram, žāvētas dateles vai augļu sīrupi.
Sotukai ir labs šīs pieejas praktisks piemērs. To saldums nāk tikai no augļiem un ogām: datelēm, brūklenēm, avenēm, smiltsērkšķiem un citām dabiskām sastāvdaļām. Saldums šeit ir dabīgs, un to var pārbaudīt ne tikai pēc marķējuma apgalvojuma, bet arī pēc sastāvdaļu saraksta, kurā cukura vienkārši nav. Kopā ar šķiedrvielām no riekstiem un sēklām dabiskais saldums uzsūcas lēnāk — praktiski tas nozīmē ilgāku sāta sajūtu, un cukura līmenis nepaaugstinās tik strauji kā pēc konfektes.
Ko meklēt, iepērkoties
Ja iepakojums sola „bez cukura”, ir vērts pārbaudīt, vai tā vietā nav mākslīgu saldinātāju. Ja sola „bez pievienota cukura”, jāaplūko kopējais cukura daudzums uzturvērtības tabulā un sastāvdaļu saraksts. Savukārt, ja produkts sola dabīgu saldumu, ir vērts pārliecināties, no kā tieši tas nāk un vai produktā ir arī šķiedrvielas, kas palēnina tā uzsūkšanos.
Marķējuma lasīšana neprasa daudz laika, tikai zināšanas par to, kam pievērst uzmanību. Kad tas kļūst par ieradumu, „bez cukura” un „bez pievienota cukura” vairs neizklausās pēc sinonīmiem.